kā māku, tā maunu / konkursam - izaicinājumam/

Es pirkstos papirosu grozu,
Tu liegi slīdi manā virzienā,
Un Tu jau zini žestu šo,
Mums vakars sola nakti burvīgo.
Nu Tu jau kaila,
Es tikai īsti neatminu,
Kas Tevi izģērba, par ko.
Mēs šķiet šai telpā tikai divi,
Ak, jā to pīpējamo es tak pirku lombardā,
Ko tikai nedabūsi tur,
Nav brīnums tas zudums atmiņā.
Bet atceros es tiešām skaidri,
Ka Viagra bij kabatā.
Atminos kā priecājies, kad Tava roka viņu
Laukā vilka un meta šampanieša pokālā.
Bet stāsts jau būtība ir ne par to,
Bet to, ko žurnālos un elitāros portālos
Mēdz dēvēt dīvaini, par lielo To,
Ko dažreiz tikai izsapņo.
Ak jā, tad nu par to,
Kā mēs ar Tevi To.
Nu kā jau vienmēr mēs ievērtējam
Jaunos foto, video,
Vajg iegūt laiku,
Pozu jaunu nolūkot,
Kamēr
Ko Tu ar roku manu, vēl vakar tīri nomazgāto,
Aplūko.
Un tad, kad viņš no Tava skata
Pietūkst traki,
Es Tevi apturu,
Un sāku pats,
Tu jau zini man šajā lietā
Piešauta ir acs.
Es īstos punktus ievērtēju,
Kas atpaliek, tos stilā cēlā ierīvēju.
Līdz saproti, ka laiks ir nauda,
Klāt jāķerās ir īstai baudai,
Bet STOP!,
Mēs iztiekam bez ātrā HOP,
Vēl viena papirosa palikusi,
To jānovelk, uz pusi,
Atdziestam,
Un tad nu sākam atkal,
Tā otro pusi.
Sākumā viss kaut kā klusi,
Mainam stāvokli un debes pusi.
Jā, man šķiet Tu mūžam jauna būsi,
Sveces gaismā Tev tikai vieni plusi.
Un turpinājums maina ritmu,
Dienā mierīgāks es biju,
Tik ātri nekā nedarīju.
Un Tu jau arī,
Šķiet no dienu darbiem dikti sagurusi,
Ka tagad tā kā aptrakusi,
Sevi mētā,
Te no vienas, te uz citu pusi.
Jā, mēs malači, vēl turamies,
Pie kā tik varam pieķerties,
Ne Tu ne es vairs nevēlamies atpūsties.
Ta nu pa taisno,
Līdz finiša taisnei,
Un klusums kaut kur pazudis,
Laikam pie kaimiņiem aizmucis,
Tak štrunts,
Ir siltais ūdens,
Gan izskalosim slapjās paduses,
Jā, prieks,
Vēl nav mums pazīmes par aizdusu,
Šķiet finišu es godam sasniedzu,
To sapratu,
Pēc Tava smaida vārā,
Kad pasniedzu no pagultes
Tev ideālu gerberu.

p.s. bet mēs jau zinam,
kur gerberas zied