Stāsts par Kurbadu

Vienā senā karaļvalstī bada laiki nāca
Rubļus, latus devalvēja, kamēr tauta krāca.
Arī zemnieks vārdā Kārlis, domāja - ko rīt.
Varbūt doties svešās zemēs, maizi pirkt uz krīt"?
Pēkšņi sadzird ausi stingru - kūtī notiek kas?
Vistas, aitas laukā skraida, ķēve iezviedzas.

Arī viņiem gribas gremot, nav ko māgās likt
Zemnieks domā- kur lai rauju, ko tiem galdā likt?
Ieš uz upi, laidīš gaisā to ar granātu.
Mājās nesīš pilnu maisu beigtu zivtiņu.
Domāts darīts, kā pa taukiem- nodarīts tiek viss.
Un pēc brīža zemnieks mājā -maisu atvilcis:

Vistas zivju acis knābā, uzkož ikriņus,
Aitas ,dullās, zvīņas gremo,sējot spiriņas.
Tikai ķēve, vecā mirla, zivju iekšas ēd.
Zemnieks pilnu punci licis, kunkstot krūmos sēd.
Vēl pēc dažiem mēnešiem ķēve paliek grūta.
Zemnieks redz, ka labi nebūs- mātei telegrammu sūta:

Brauc nu ciemos, mums iet smagi, ķēve apsēklota,
Beidzot būs tev mazdēliņš , gaidīji ko ļoti.
Kamēr māte pekelējās - ar skeitbordu tā brauca
Tikām ķēvei puišels skrēja- par Kurbadu to sauca:
Trijās dienās piesaauga -tas par tēviņu..
Savu māti dikti mīlēj un ar tētiņu.

Piecas bankas aplaupīja, naudu maisiem nesa
Nu bij mājās līksmība- visi grauza desas.
Arī ķēvei, vecai mirlai, deva banānus,
Netrūka tiem dzeramā, plostoja uz nebēdu.
Kurbads ilgi nodzīvoja, draugu bij tam daudz.
Katru dienu mājās nesa lielu naudas kaudzi.

Bet, kad valste izputēja, visi skrēja pliki
Kurbads tēvu ratos krāva, ķēv uz pleca lika.
Devās tas uz tālām zemēm laimei pēdas dzīt:
Mājās tas vairs nepārnāca, velti gaidīt rīt.