pēdējoreiz

Viņa noskūpstīja viņu uz lūpām...
pēdējoreiz
Tā nicīgi nosmīnēja
un aizgāja prom neatskatoties.

Bet viņš gaidīja; viņš gaidīja un cerēja,
kaut zināja, ka nav vērts.
Viņš mīlēja, ar katru minūti mīlēja arvien vairāk,
kaut zināja, ka nav vērts...
Vien lūpas karstas no skūpsta tā
un atmiņas saldas ka pasakā,
ļāva viņam cerēt.
Laikrāža cipari izbālēja, metot miljoniem ilgu riņķu;
kaut nevarīgi, bet tas turpināja tikšķēt.
Sirms, bet viņš sagaidīja.

Viņš noskūpstīja viņu uz lūpām...
pēdējoreiz
Ar asarām acīs pasmaidīja
un atdeva zemei mīļotai.