Vai dzirdi?

Vai dzirdi, ka es saucu bez spēka un mitas?
Ka saucu nokritis ceļos?
Tie iegrimst dubļainās peļķēs, kuru dibenā guļ akmeņi.
Lietus ir pielipinājis drēbes pie ķermeņa,
ka tās kļuvušas pilnīgi bezjēdzīgas.
Mutē tek lietus lāses, bet es tikai saucu.
Gaidot atbildi, vienīgais, ko dzirdu,
ir smeldzīgā atbalss klusumā.
Brīžiem šķiet, ka kokiem paliek manis žēl
un tie sāk ar mani runāt.
Izstāstīdami savu bēdu, arī tie apklust.
Kaut kur tālumā vēl skan atbalss,
kad pēkšņi to izjauc dobjā vēja balss.
Mēs saucam visi trijatā,
bet mana balss starp pārējām ir tik klusa,
ka pazūd klusumā.

Es jūtu, ka drīz saules stari un putnu dziesmas
aizstās vēju un koku līgošanos.
Tad es atkal saukšu,
bet šoreiz ar smaidu sejā.