Atvadoties

Sāļš smaids un bērnu rati manā ledusskapī,
manu kurpju purngals smiltīs ieracies,
es saujām vēju stumju kabatās,
ar smaidu tavas rūpju rievas izgludinu,
ai ,kāpēc asaras un sāpes tavās acīs?
kādēļ ir spītā apjozta tev sirds?
Tu zini,mans baltais mākonis vēl neaprakstīts,
mans vējš nav saksofonā iespundēts,
mans grēks ir vētra tavā jūrā,
mans spēks ir manā izmisumā dots.