...nu saki to,man beidzot saki!!!

Plūst asaras par zīmi,
Kā sirds var sāpēt neskaidrības mokās,
Jo īstā mīla negrib doties rokās.
Kad pirmoreiz,Tu manā ceļā nāci
Tu,kura dēļ nu nopūšos bez mēra,
Un glābties nav vairs jaudas,
Tava dvēsele tādu maigumu pauda,
Ka sirdī visas senās bēdas,raizes,
Man sāka kust kā ledus,
Kad ūdeņi vairs nedus.
Nu Tavas šaubas atzīstu es mokās,
Un tālab dvēsele man tagad sāpēs lokās.
Tu atklāji man savu apjukumu,
Ko mīlot acs man nebij manījusi
Sirds saldā mīlestībā.
Kad šķita jau - viscēlā labvēlībā
Tā mani sev par kalpu pieņēmusi.
Kad Tavu apjukumu uzzināju,
Tik skaudras sāpes manā sirdī lija
Un dzeļ tur vēl arvien,
Ka bieži domāju par stundu,dienu,
Kad Tavu vaigu pirmoreiz es noglāstiju,
Ko blāzmots maigums klāja,
Tik koši izrotāja.
Nu manu uzticību,degot mīlas mokās,
Lād mana dvēsele,krītot sāpju rokās.
Nav ceļa vairs,nav remdējuma cita
Kā tikai sāpes manās dziļās skumjās.
Nu saki to,man beidzot saki!
Un vieglojumu visām sāpēm rodi -
No dzīves posta raisi manas pēdas!
Pēc tam,kad ļaunums krita
Un manu mīlu sita.

Mīla mana,Tu - ja paliec nezināta,
Būs mazliet žēl - vairs viņam neskanēsi.
Cik tukša manam prātam
Šī dzīve slavinātā.
Es lūdzu,lai kāds līdzjūtīgs man šinīs mokās
Un patvērumu atver savās rokās...