R u d e n ī g s n e g a d ī j u m s

Reiz vējš
Meteoroloģiskā neprātā jokus dzenot
Ar nosarkušām rudens lapām
Tālāk projām garām skrejot
Saskrējās ar lietussargu lēnu -
Izbīlī lietussargs izpleta spārnus
Vēl pirms spēja ko teikt
Lietusvaroņa nāvē mira...
Vējš kaut ko šķendēdamies
Un pieklibodams ar kreiso kāju
Tālāk aizlinkāja
Vien novakarā vēlā salauzts lietussargs
Ar vēja driskām padusē nu iestreipuļo mājā
Un aukstās lietusgāzēs izmircis līdz ādai
Mazliet jau klepot sācis mētelis...
Un viņa
Kas klusi smaidot
Karstā tējā medu jauc
Un savās dienas atmiņās vēl silti grimstot
Noskatās šo rudens traci