l a p p u s e s n o k ā d a s g r ā m a t a s

nakts saltais vējš salauztus logu slēģus
dauzot un virinot skaļi
iesviež vēl pērnās rudens lapas
sen izdzisušā krāsns sejā..

tava prombūtne kā pamesta māja
nespēj vairs ilgām pajumti sniegt
vien skumjas, kuras vēlies kliedēt
tur sen savu mājvietu rod

sveces liesmas neaizdegtas
vēl savas ēnu dejas dejo
skan kaut kur klusi, izgaistoši soļi
un apklusuši smiekli
tik sāpīgi
kliedzoši atbalsojas
tukšajās sienās
kur sen gleznotas, balēt jau sākušas freskas
stāsta arvien vēl par to, kas reiz bijis
ko pagātnes putekļi sedz

pustumsas čukstus ignorējot
kā atmiņu spoks Tu klīsti..


vēl tikai skeletīgos rēgus ieslodzīt
lādē, bēniņu kreisajā stūrī, paslēpt
tad aizmirst un tumsā tīties
līdz rīta ausmā atvērt kādas citas durvis
gaismai