Balāde par sievieti

Nāk sievietei ar gadiem -
Priekšrocību daudz.
Ir pūrā - viltus, gudrība,
Un maigums vairāk ļauts.

Tā skaidrāk zina, saprot,
Kas viņai vajadzīgs...
Neviena jaunkundzīte -
Vairs neturēs tai līdz!

Ikkatrs gājiens zināms,
Un visu saredz skats,
Pat trauslu žestu lasa,
Ko nesaproti pats...

To nekārdina vairāk
Viens auglis aizliegtais,
Bet nogaršo it visus,
Kas iepatīkas tai...

Un vīriešus par vergiem
Ar prieku dara tā,
Ir ķēniņiene ģimenē
Un smalka – aprindās.

Tā nemīl lētu jokus,
Ar šarmu tagad viļ.
Spļauj pāri kauna sajūtai
Tās ķermenis un stils.

Mīl dāvināt, kas patīk,
Ne cenā slēpjas prieks.
Sen neraud sievu asaras,
Jo kļūdīties ir - nieks!

Prot maskēt dabas kļūdas,
Bet īsto - pasvītrot,
Un vērtīgāko pašā –
Bez pūlēm izcelt prot.

Tās mūžsenajos gēnos,
Ir ierakstīts it viss!
Tā Radītāja rokās
Kā rozīnīte mirdz!

No baltām jūras putām
Kā Afrodīte brien,
Ar laulājamo gredzenu
Palaikam sevi sien.

Kad piecdesmit jau pāri,
Tad pilnība ir klāt!
Ir garām spriedzes gadi,
Laiks nogurumam stāt!

Nu atvērusies, brīva,
Gan dvēsele, gan stāvs!
Lūk, tā ir harmonija,
Kam vispār cenas nav!