Rudenīga noskaņa

Ainava manā logā -
Zils debesu stūrītis rāmī,
Daļa no sienas,
Jumtā aizķērusies,
Trīcoša strīpiņa rieta,
Apmaldījušies putni
Un skumjas sijājošs lietus...

Viss šajā panorāmā
Tik redzēts, ikdienišķs, pierasts,
Ka nesanāk
Te svaigas idejas atrast.
Šī diena, kas klusumā beidzas,
Jau daudzkārt šķiet pārlasīta...
Tā pilna grūtsirdības,
Un saprātu
Nakts pārņemt steidzas...

Vien apzinoties
Neminēto, pāri kas stāv,
Skats apstājas logā
Kā piekalts,
Pie tumsā grimstošiem namiem,
Noslēpumainajām ēnām,
Kokiem, kas dzīvību sulo,
Vientuļā stāva
Uz pielijušās ielas...
Tas viss taču - tikai daļa,
No veseluma lielā!

Un, pamiris,
Mijkrēsli baudu,
Saspringtu skatu
Ieurbis logā...
Jau domas
It kā neviļus, zīmē -
Debesis nodzisušās,
Namu siluetus,
Drēgnajā lietū aizelsušos
Skuķi ar vaigiem kā neļķēm,
Saules atspīdumus
Un balodi,
Rudens peļķē...