Ielas korida

Es vienmēr izglābjos,
Nekad es neiekrītu,
Pat tad, ja tieši virsū, pieri pierē,
Uz sacensību izeju ik rītu,
Kur izdzīvo, kas veiklāk izlavierē.

Uz baltas līnijas
Pār noblietētu piķi
Es ķeru rīta prieku, ķeru vēju,
Kā akrobāts pa izdilušu striķi
Starp spoguļgludiem purniem balansēju.

Šie taures brēcina,
Tās skan kā riesta auri,
Kad tēviņus dzen cīņā dusmas trakas,
Šie – digitālās ēras dinozauri,
Kas paši izmirs reiz no savas smakas.

Es viņiem izslīdu
Gar spožo degungalu
Un pamūku, kad viņi uzdod gāzi,
Kā konfektes es gaisa skūpstus dalu,
Ja mani nikni nolamā par āzi.

Lai dūres demonstrē,
Lai sauc par prātā plānu,
Man patīk izjust pārgalvīgu spēli –
Kā buļļus matadors ar sārtu drānu
Tos satracinu, līksmi rādot mēli.

Viens viltīgs manevrs,
Viens drosmīgs pāri skrējiens,
Un atkal izdevība dodas rokās –
Caur ugunīgu acu straumi smējiens
Ar zuša izmanību projām lokās.