Cilvēku radīšana (fragments no Utnas tautu mītiem)

Spožā dienā
Jūras krastā
Brandora Skaistā
Vīrieti radīja
No zemes un ūdens viņa to veidoja
Kādu mīlēja un kāds tai patika
Saule apmeta karstu loku
Un pret vakaru jūras malā
Stāvēja pirmais vīrietis
Pēdas tam grima
Mīkstās smiltīs
Un mazi vilnīši
Spēlējās ar viņa kāju pirkstiem
Pirmā vīrieša pirmās atmiņas
Bija saulrieta sārtumā
Vīrieti sauca Anko
Un viņš apmulsis vērās
Sārtajā ripā kas
Grima aiz apvāršņa
Balss aiz muguras
Klusu un skumji
Nočukstēja
Es tev dāvāju
Varu
Pār jūru
Pār kalniem un mežiem
Pār zemi
Un pār tiem kas nāks
Pēc tevis
Ja tev kā pietrūks
Es pārvērtīšos
Par bultu tavā stopā
Par lemesi tavā arklā
Par buru uz tava kuģa
Anko
Pavērās atpakaļ
Balts briedis sudraba ragiem
Skumji ieskatījās viņam acīs
Un aizlidoja pār kāpām

Un tapa nakts
Anko raudzījās
Aukstajās zvaigznēs
Līdz aizmiga

Tumšā naktī
Zvaigznēm mirdzot
Kalna smailē mākoņiem pāri
Horjols Gudrais
Sievieti radīja
No uguns un gaisa viņš to izpina
Kādu mīlēja un kāda tam patika
Zvaigznes aizpeldēja debesu jūrā
Un rīta pusē
Pirmā sieviete
Kāpa lejup pa stāvu krauju
Ledains vējš
Cirtās tai sejā
Un asi zvirgzdi
Graizīja kāju pēdas
Pirmās sievietes pirmās atmiņas
Mirdzēja dziestošo zvaigžņu sudrabā
Sievieti sauca Džana
Un viņa ziņkāri raudzījās
Blāzmā kas cēlās pamalē
Balss aiz muguras asi un cieti
Teica
Man nav palicis daudz ko tev dot
Bet gribu tev dāvāt
Varu
Pār divām jo baismīgām lietām
Uguni un
Mīlestību
Ja tev kā pietrūks
Es pārvērtīšos
Par sarkanu liesmu
Tavā pavardā
Par klusu dziesmu
Pie tava bērna šūpuļa
Par mēnesi tavā logā
Džana
Palūkojās atpakaļ
Melna čūska šņākdama klusi
Izlocījās viņai starp pēdām
Un aizslīdēja starp akmeņiem

Un tapa diena
Jūras krastā
Džana nokāpusi no kalniem
Uzgāja gulošo Anko