Par krūzēm.III
Tēva vairs nav.
Mammas bufetē
pagrozu tēva ikdienas krūzi-
vienkāršu,lielu un baltu.
Ciemiņu reizēs viņš
prom pa galdu
pastūma mammas uzlikto kafijas piņģerotu-
mazu,trauslu un jauku:
"Uzliec man manējo.
Riktīgam vīram
vajag riktīgu trauku."
Viedokļi par dzejoli |
ehidna |
2010-05-31 23:36 |
Hmm... Veltījums kādam!:) |
hefny |
2010-06-01 12:00 |
jā,atmiņas un lietas,kas tās atkādina--ir gan labas,gan smeldzīgas,bet tā ir tā realitātes daļa-sirreāla,bet mūsu apdzīvota kopā ar mīļajiem vai jaukajām atmiņām.
Un kamēr mēs dzīvi--nekas nav lieks un dzīvo kopā ar mums-tik ilgi,citreiz vēl ilgāk-ģimenes nostāsos,pat 5,6 paaudzes. |
kwazimorda |
2010-06-01 17:43 |
klM pēdējām rindām noteikti piekritīs.Es arī... |
assortina |
2010-06-01 19:05 |
Man patīk Tavs krūžu cikls! |
klusaisMiileetaajs |
2010-06-01 22:06 |
Piekrītu kwazimordam! |
LapsaE |
2010-06-02 10:49 |
Tāds silts gabaliņš...........Tētis priecātos:) |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|