Dzīves patiesība.

Rīts atnācis ar dzestru vēju,
atkal bērziem galotnes tiek locītas.
Bet redzu- tie nepadodas,
tie ar katru jaunu liekšanos kļūst lonkanāki,
un lapiņas…tās trauslas,
nē- tās spītīgi turas,
ar jaunavīgajiem kātiņiem pie sava radītāja.
Tās vieno kopības sajūta,
tām vienmēr būt draudzē ciešā,
gan vējiem, gan agrajām rīta salnām,
gan pērkon lietavām,
gan dienas vidus saules kodumam..pretī stāties.
Un mūžu nodzīvot tām lemts,
kaut īsu, bet piepildītu.
Tās neizzudīs, tās savu artavu ir nesušas,
un rakstīts tas ar ciešanu skaudrām rūpēm,
Paradīzes lapā uz pergamenta,
kur šķirot lapu, redzam visu dzīves gaitu,
gan priekus, gan bēdas.
Un tas saucas- piepildījums.
Tas katram savs, bet tomēr viens, uz visiem.
Un ik katrā atdzimst tūkstošiem jaunu lapiņu.