Rīts,kas miglā tīts.

Atmodies un acis vēris, nesaprotu, kas par lietu,
Skatiens klīst kā rēgs, kas traucēts, meklējot sev klusu vietu.
Apskaidrība nāk ar vilni, migla pārņēmusi sauli,
Visa zeme tīta sarmā, Kas nu būs ar Pasauli!

Pēkšņi, nemanot nevienam, sajūtot vien kautru brīzi,
Atskrien dienvid rītenis, novērš tas šo miglas krīzi.
Apkārtne nu veras gaismā, tā, kas dūmakā bij mākta,
Sirdīs daudzās prieks nu ielīst, jautrība ar pilēm vākta.

Rīts- šis nebēdnis, nu gan ir – spoks,
Apmulsumu visur sēja, acīm smēja, teica- joks.
Jautrību ar rokām plašām, kaisīja tas tautu masām.
Diena šī, kas nu jau klāt, nespēja tā miglu rāt.

Miglai aizejot, es jūtu plaukstu- siltu, ciešu, rāmu,
Nogulst tā uz krūtīm kautri, miglu vērš tā nemanāmu.
Viegli mosties, ja tev cieši, siltums ausi kutina,
Maigām skavām glaužas klāt, atkal tevi – lutina!