Brīdinājums

...un atkal Tu stiep savas asās šķēres pretīm maniem ataugušajiem spārniem,
ļaunām acīm skaties un ņirgājies..., spļaudies dzēlīgiem vārdiem...

Kas esi Tu, kas priecājas par tikko plaukušiem un salnās iznīdētiem ziediem?
Vai slāpsti pēc svaigām asarām?
Esi izsalcis pēc ugunīgās liesmās ceptām sirdīm?

Piedod, bet nesaņemt Tev manas asras vairs!
Tās sevī dziļi iekšā labāk paturēšu,
Mani plakstiņi būs sausi un Tava rīkle arī!
Es neraudāšu... labāk sevi asrām lēnām noindēšu!

Tu domā, ka lauztu sirdi no manis vēl dabūt vari?
Ak, naivais, liecies taču mierā –
Vispirms Tev elles mokās pacietīgi jāsagaida nāvi manu!
Ha-ha, tad remdēsi Tu slāpes sarūgušām, sārtām asarām
Un meklēsi tad manu pazudušo sirdi,
Manu sāļi skābo asru jau sen apēsto sirdi!
Meklēsi tikpat veltiigi kā es...
Kā es būšu meklējis sev jaunus spārnus!

Jau ļauni kārām acīm manējās Tu veries...
Tev rokās asās sķēres... un izkārta ir Tava sakaltušā mēle...
Hei, trakais, apdomājies pirms pie mūsu spārniem ķeries!
Skaties, ka pats savā izsalkumā neapdedzinies!