DEBESU LŪGSNA

Ak, melnie mākoņi,
virs manas galvas nāciet
un nežēlojiet vēsās ūdens lāses!
Karsto sauli cieši aizklājiet,
ar biezu lietus segu mani pārklājiet
un dvēsli manu veldzēt sāciet!

Aiciniet sev līdzi pērkonu un stipru vēju,
lai zibeņi šķeļ saites, ko reiz tik rūpīgi mēs sējām!
Sūtiet vēju, kas caur manu sirdi savu dvašu stipri pūtīs,
lai ledusauksta vētra plosās manās caurdurtajās krūtīs!

Pērkons spers,
un caur manu sirdi ies uguns liesmas.
Manus pelnus ceļā līdzi paņems vējš,
pīšļus māte zeme savā klēpī ņems.
Dvēsele tad no miesas brīva kļūs,
un atgriezties tā mājās spēs...

Spožie zibeņi, manu miesu karstām liesmām sķeļiet!
Stiprie vēji, prom manus pelnus pūtiet!
Vēsie lieti, prom manus pīšļus skalojiet
un zemes aukstajā klēpī tos atpakaļ sūtiet!

Ak, melnie mākoņi,
manu dvēsli augstu gaisā ceļiet!
Savā ceļā līdzi to reiz ņemiet
un atpakaļ uz mājām vediet!