KRITUŠAIS EŅĢELIS

No debess augstumiem
ar spārniem salauztiem
kails lejā kritu es...

Pie zemes cieši pieplaku
un, mirkdams savās asinīs,
līdz nāvei pārsalu...

Māte Zeme mani pieņemt atteicās –
tai brīva vieta savā klēpī man neatradās...

No debesīm un zemes atraidīts,
starp šīm abām tagad klīstu es...

Savas brūces esmu apsējis,
lauzto sirdi pa daļām kopā salicis
un tumsā dziļi ietinis...

Un es atkal gaidu...
gaismu, kas spīdēs manā tumsā,
sirdi, kas alks pēc mana siltuma...

Nāks diena, kad sirdī jauna sēkla iekritīs,
augs zieds, kas reiz krāšņi uzziedēs,
uz mūžu uzziedēs un nekad nevītīs...

Spārni lielāki un stiprāki mums tad augs,
ar eņģeļiem mēs augstu gaisā lidosim,
un saule mūs par saviem bērniem sauks...