KĀ TU TO DARĪJI

Vai kāds priecājies ir tik ļoti par Tavu eņģeļskaisto smaidiņu?
Vai zini Tu, cik ilgi tādu brīnumu kā Tevi gaidīju?
Šis bērna prieks, kas Tevī bij – tik neviltots un patiess, tik īsts!

Un Tava balstiņa.
Šī klusā, maigā balstiņa, kas mani mīļi sveicināja!
Zilās actiņas, kas priekā spoži iemirdzējās
No viegliem skūpstiem viss ķermenis Tavs ietrīsējās.
Un jaukais reibonīt’s, ko Tavā sejā pamanīju,
Kad kvēli Tevi noskūpstīju un sejiņu Tev maigi noglāstīju.

Jā, neredzēju visu es, ko darīji,
Nedzirdēju visu, ko Tu sacīji,
Jo apbūri Tu mani, meitenīt,
Un svarīgāk man kļuva tas,
Kā Tu to visu darīji.

Kā smaidīji, es manīju,
Kā runāji, es dzirdēju,
Kā pieskāries, es sajutu.
Nevaru es aizmirst,
Kā Tu to visu darīji,
Cik ļoti mani gaidīji.

Piedod, bet neticu es, ka tas viss ir tik ātri izgaisis!
Tevi gaidu vēl es, savas dvēsles durvis atvēris...