Dvēseļu gans

Reiz dzīvoja kāds zēns,
Kam Dievs bij` devis varu,
Viņš spēja valdīt pār dvēselēm dažām,
Tās ganīt gluži kā aitas pa lauku.

Ganīja, ganīja zēns šīs dvēseles,
Mierīgi, lēni, bez piepūles liekas,
Bet kā jau aitas, tā arī dvēseles šīs,
Reiz izgudroja plānu skarbu.

Tās klausījās zēnā,
Kurš pļāpāja daudz,
Tās lūkojās uz visiem viņa vārdiem,
Pasmējās klusībā katra pie sevis.

Jo nevarēja smieties tās gardi,
Jo dvēseļu plāns bij` norunāts sen.

Un tad kādu dienu,
Kad zēns jau atkal savas dvēseles sāka ganīt,
Tās (dvēseles) sāka dusmoties un smieties,
Tās palika niknas un ļaunas,
Tās pārskrēja zēnam šim pāri.

Viņš nogulēja uz pļavas šīs,
Nelielu, nelielu laiku,
Līdz Dievs viņu pasauca pie sevis
Un jautāja balsī bargā kā pērkons:
"Kādēļ tu pazaudēji savas dvēseles, dēls?
Vai iemācījies, ko jaunu?
Vai vēlies tu vēlreiz mēģināt?"

Tad ganu zēns pasmaidīja kā bija smaidījis uz dvēselēm,
Bet Dievs vien apmulsa un gaidīja atbildi.
Tad sāka beidzot runāt zēns:
"Redziet, tēvs, es pazaudēju dvēseles savas,
Jo pārāk slikts gans biju,
Lai valdītu pār tām,
Pārāk daudz tās baroju un dzirdīju ar vārdiem saviem,
Pārāk daudz tās lutināju kā karalienes.

Un tādas viņas arī kļuva,
Un tādēļ es par paklāju viņām kļuvu.

Jā, iemācījos es tik daudz, ko jaunu.

Nedrīkst izlutināt to, kas nekad nav jutis sāpes,
Sāpes no gara par dvēseli.
Jānovērtē ir ikviens, taču tā,
Lai kāds būtu novērtēts vairāk un kāds mazāk.

Un jā, es vēlos mēģināt vēlreiz,
Bet šoreiz, es lūdzu, Dievs,
Dod man tikai vienu dvēseli skaistu.

To kopšu un ganīšu es,
To glabāšu un sargāšu vairāk par pasauli."

Kad izskanēja garā runa šī,
Tad Dievs nu bija gandarīts,
Jo sapratis bij` viņš,
Ka gans nav tik vājš kā domāja viņš,
Jo pārbaudījumu iedoto bija izturējis godam.

Jā, pazaudējis dvēseles,
Taču ieguvis zināšanas par dvēselēm,
Turklāt dvēseles šīs,
Kuras nomaldījušās no gana ir,
Nav zudušas un nekad nebūs.

Jo vienmēr tās gana paša dvēselē mājo,
Un jebkurā brīdī,
Ar pareizo svilpi tās atkal var nomierināt un sasaukt.

Un vienmēr īstā dvēseļu gana sirdī
Ir viena dvēsele,
Kuru viņš glabā,
Par kuru viņš domā iksekundi,
Kuras skaistumu viņš apbrīno.