Divas upes (2. daļa)

Taču šim stāstam tās nav beigas,
Jo patiesās beigas ir šādas:

"Straujā upe savā ceļā grāva tik daudz,
Liekus kokus, klintis un zemi.
Pat cilvēkus un dzīvniekus tā nežēloja,
Bet aizsteidzās garām tā strauji,
Bez apstājas liekas.
Cilvēki centās šo upi valdīt un izmantot,
Tie centās no tās dzert un dzirdīt lopus,
Bet neizdevās viņiem nekas,
Jo upes ūdens bija sāļu un akmeņu pilns.
Tā upe šī vien taisni projām devās,
Jo nepazina tā šķēršļu un baiļu.
Bet lai arī kā būtu,
Taču upe šī, tāpat kā daudzas citas,
Vien lielajā jūrā ietecēja.
Bet kas notika ar mierīgo upi?
Tā pakļāvās šķēršļiem,
Tā mierīgi plūda,
Lai gan upe līkumoja daudz,
Taču nenesa tā daudz sev līdz.
Vien smaržas no puķēm,
Vien dziesmas no putniem,
Vien garšu no augļiem,
Vien tīrumu no debesu mākoņiem.
Kad cilvēki pirmoreiz piegāja pie upes,
Tie bailīgi noliecās,
Lai padzertos,
Un, kad to bija veikuši.
Viņi saprata, to cik upe šī bagāta ir,
Jo savā ceļā vien visu labo tā vākusi bija.
Tā cilvēki pavadīja pie tās savas dienas,
Tie dzēra paši un dzirdīja citus.
Bet upe jau nebeidzās ciematā šajā,
Tā līkumaini tecēja tālāk,
Vien censdamies visur prieku un laimi atnest.
Ne vienmēr tas izdevās tai,
Bet priecīgi bija daudzi.
Un beigu beigās šī upe arī ietecēja
Tajā pašā jūrā, kur straujā upe.
Tagad tās atkal bija kopā,
Bet tagad uz mūžu, uz mūžīgiem laikiem."