Katiņas liecinieks.

Vienu pēc otra
Cilvēka rokām sasietām rokām
Tur aiz virzes, lai neraustās
Viena pēc otras
No cilvēka rokas cilvēka galvā
Izšautas lodes. Bez asarām.
Kā lai nerunā?
Kā lai jautā: kurā pusē tu-
Par sarkano vai par citu armiju?
Cilvēka rokas, cilvēka prāts,
4 tūkstoš reižu nogalināts,
Iemests bedrē, kur dvēseles brālis
Asinīm notriepts jau iegrūsts bāls
Viens pēc otra. Katiņa,
Tavs mēmums- cilvēces liecība.

Ja nesaprot kāds, ko dara vara,
Ar sarkanu karogu plivinās,
Parādi, Katiņa, kā to dara-
Līdz līķiem brēks, tālāk- nerunās.

Lai kas viņiem stāstīts vēl mūsdienās iekšā,
Tas nu būs tas skats, kas stādīsies priekšā.
Vainot Staļinu, Hitleru? Nē.
To izdarīja cilvēce.

Par meliem šiem
vissmagākajiem,
Par līķu kaudzēm, par savējiem,
Tas slānis, kas neatzīst, noklusē to,
Kādreiz jau dzīve apskaidros-
Katiņa skaita un skaitīs vēl tik,
Cik skaitļu zinās pēc septiņdesmit.