Nāriņas lūgšana.

Dziļi zem jūras viļņu margām,
Kur manas bērnības gliemežnīcas,
Ledus man debesis ziemā bargā
Nes gaismas starus no mēnesnīcas.

Kaut es šīs debesis izkausēt spētu!
Siltā plauksta atstātu kaut rētu.
Ilgas, kas slēpjas sausajās smiltīs,
Es savu sirdi tām upurētu.

Dzirdēt priežu šalkas,
Caur pirkstiem smiltis bērt,
Ņem manas zemes alkas
Virs mežiem un kāpām sēt.

Naktī, kad glaudīšos debesjumam,
Aiznes šīs mokas tam Debesu kungam,
Aiznes tām baltajām vasaras smilgām
Ziedus no mūžīgām zemūdens ilgām!

Manu balsi tās nedzirdēs,
Manas acis tās neredzēs,
Mani mazu tās negribēs
Laist šajā pilnbrieda pasaulē.

Bet zinu es, ka aisbergi kustas,
Bet mācīts man, kā prāts mīlēt spēj
Manas spuras pūt vējā kā buras,
Kā dūres tās arī gaisā turas.