Sen
nogurums...
saules pielietas
aizaugushas
bērnības takas
mirkļi kā
gausi gliemeži
atmiņas
slēpj savās mājās
varavīksnes loki
un pēc lietus
peļķēs slapjās kājas
tik tīksmi
tik laimīgi
mākoņu baltie kalni
zilās debesīs...
nav steigas
visi ir mājās
laimīgi...
| Viedokļi par dzejoli |
| tavssargs |
2010-03-31 19:11 |
| Tu droši vien gribēji teikt - visi laimīgi kazarmās, ja? |
| Plaanpraatinjsh |
2010-03-31 19:36 |
Tikt mājās vienmēr ir laime,īpaši, ja iet bijis grūti. Par varavīksni neticu,ka
redzēji. |
| assortina |
2010-03-31 20:07 |
| Nostaļģisks! |
| klusaisMiileetaajs |
2010-03-31 20:13 |
Nostaļģiski romantisks, jā. Dzejniece smuka, arī domas labas, bet tādas aizdomīgi
tikumīgas. :) |
| hefny |
2010-03-31 23:18 |
Jauki.
Tas atgādina M.Zālītes vai A.Aizpurietes-laikam--dzejoli,kad stāv uz sliekšņa
-kad visi mājās pārnākuši.noskaņa līdzīga.Hmm-jā-neatceros ,kurs īsti. |
| Jomo |
2010-04-01 16:20 |
| ..aizdomaajas-kur mirkljiem ir maajas.:] |
| dadzisgan |
2010-04-04 10:57 |
| gaiši,mierīgi.. |
| taapati |
2010-04-10 21:20 |
...mīļi..
....atceros sevi...bērnībā...pēc lietus pa siltajām peļķēm bradājot...:) |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!