Ceļš uz Gulbeni

Agri no rīta uz Gulbeni taisījos braukt,
Pa taisno pār kalniem, caur lejām gribēju traukt.
Jau drīzumā manīju - kaut kas nav tā,
Jāskatās pareizais virziens krustceļā.
Saku jau pakausi kasīt, jo nebija kam ceļu prasīt.
Tad pienāk zirgs krēpjains man klāt,
Runāt sāk un galvu nepārstāj māt:
- Jūs, kungs, laikam uz Gulbeni gribat braukt,
Ja nezināt ceļu, palīgā vajag saukt.
Rādīja zirgs – taisni, pa kreisi, pa labi:
- Tur ceļi divi, bet abi labi,
Un pabraukt pie stūres ar mašīnu gribu!
Pateicos zirgam par palīdzību,
- Tu, teicu, rāms stāvi pie ratiem,
Negribu, ka salons piebirst ar matiem!
Braucu es tālāk pa dzimtenes ārēm,
Caur odu bariem, mušām un spārēm,
Bet manu, ka vadātājs atkal klāt stājies,
Kliedz iekšējais es – ko tu te jājies?
Redzu, kāds vecis pa ceļmalu slāj,
Uzsaucu viņam – onkulīt, stāj!
Stāstu vecim, ko teica man zirgs,
Vecais vīrs smejas, gatavais cirks –
Uz Gulbeni pareizais ir šis ceļš,
Bet tu, stulbeni, esi kā teļš,
Ja ticēji zirgam, ka šoferis tas,
Tās blēņas un tīrākās pasakas.