Par skūpstiem nepļāpā

Kā mani tu skūpstiji
Netekšu ne dienai ne vakaram arī.

To tikai divi mēs zināsim
Un pusnakts nemiera gari.

Tos, kas kā magones iznira
No neprāta sarkaniem tvaikiem.

Nevienam nevienam to neteikšu
Kā vaigs pie vaiga glaudās.

Kā vientuļu dvēseļu raudas
Bij dzirdamas kaislīgas elsu dziesmas.

Ir vakars vēls un sirma galva man,
Bet aizmirst nespēju,

Kā mūžību man dāvāji toreiz.

Balts eņģelis saules rietā
Zeltaina mākoņa veidolā

Sūtīja zemei mīlas starus no saules.
Un laimīgs, kas to redz un jūt.

Nāks ziedonis un rotās ābeļdārzus
Un atkal skanēs Solveigas dziesma.

Tā mūžīgā mīlas liesma.
Uzticība, maigums un kaisle,

Lai pavada ziedonī skurbušos jauniešus.
Bet es pie loga sēdēdams,

Un tinti uz papīra tērēdams,
Smagi nopūšos, savu rudeni jaustdams.

Jel neklauvē vēl pie manām durvīm kaulainā,
Jo allaž tad notrīc mana roka spalvainā.

Kā ērģeles ar klusu vēju
Mīlestības viļņos gadalaiku simfoniju stabulēju.

Es aizeju atmiņās drūms
Un pasmaidu maigu stāstu vīts.

Es nezinu kādēļ tā ierīkota pasaule,
Un kas liek pukstēt manai sirdij straujāk.

Es nojaušu, ka daudz ir saldi sāpēts
Un pateicības ziedi atkal plaukst.