Ziņkārīgā vārna

Pašā augšā dzīvoju es, trešajā stāvā,
Aiz loga aug koks liels, liepa.
Parasti guļu es savā lāvā,
To uz dzīvokli trīs vīri augšā stiepa.
Strādāju ikdienā SIA uz traktora,
Bet brīvdienas dzejoju dzejas.
Kad sēžu pie loga aiz datora,
Kokā var redzēt putnu dejas.
Un viena liela pelēka vārna,
Kas prom mazos putnus baida,
Pēc skata nav kārna,
Bet uz palodzes desu ādas gaida.
Un viņa pa logu iekšā skatās,
Skatās un skatās un izskatās – smaida,
Par to, kā mans ķermenis jaunrades mokās vārtās.
Tad vairāk neizturu es,
Šo ņirgāšanos nežēlīgo
Un neprāts mani nes,
Un ņemu rokā bisi mežonīgo,
Un rādu putnam bezkaunīgam,
Lai saprot lops, ka dzīve galā,
Lai notic naidam bezgalīgam,
Ka augšpēdus tā gulēs ārā salā!
Bet patronas atņēma milicis,
Toreiz vēl padomju laikā,
Ko stobros biju salicis,
Tāpēc vārna joprojām kaklu aiz loga snaikā.