stirna mēnesnīcā

stirna mēnesnīcā
kā ēna
tik klusa, mierīga, tik dzīva, gracioza, lēna
kā parādība spokaina
tik dabiska, tik cēla...
elpa apstājas uz brīdi
pārsteiguma pilnā brīnumainās parādības baudā
viss virmo neparastas gaismas trauslumā
viss pilns ar netveramību tik dzīves sajušanas piepildītā uzplaiksnījumā, tik vienlaicīgi neaizsniedzamā un skaudrā...
un skaistais dzīvnieks aizslīd koku aizsegā,
vien dzirkstošs klusums atkal iemirdz naksnīgajā snaudā -
šķiet, noticis nav it nekas,
te mainījusies nav pat vēja pūsma,
bet pārvērties ir viss -
tik vien kā mēnesnīcā stirna,
bet dvēselē ir atvērusies kāda nebijusi dzīves bagātību plūsma -
tik klusa, mierīga, tik dzīva, gracioza, lēna
kā parādība spokaina
tik dabiska, tik cēla...
šī dziļa sajustspēka bagātība mierpilna un gaiša tā
kā pavediens no Dieva dāvināto laimes stīgu gobelēna
ir mēnesnīcas saulē rāma dzīves kaisle atkausēta modusies
no kāda pārdabiski skaistās dabas tēla...
kā smeldzes pilna gaisma tā,
kā gaismas pilna ēna...