trīspadsmitās rindas vīzijas

Es izsniedzu medību atļauju.
Uz sevi.
Pārdrošības vārds.
Un nākamajā mirklī.
Bez sirdsapziņas pārmetumiem liekiem.
Mani nošauj.
Labi trennēts šāvējs kāds.
Tad aizved manu ķermeni.
Uz izgāztuvi aprakt.
Lai advokāts, kurš mani uzmana,
Vairs nevarētu mani atrast.
Kā pārdurts balons plīvo mana dvēsele
Virs izgāztuves mēslu trīspadsmitās rindas.
Un mazliet šūpojas un trīs no fekāliju dvingas.
Līdz kamēr bomzis kāds
Ar cimdiem, gāzmasku un aizsargplašķi,
Kurš atkritumus dienišķos sev vāc
Un dzīvo divatā ar kandžas blašķi,
Pa mēsliem rokoties pie mana paura netīšām ar savu sūdu kapājamo cirtni tiek.
Mans ai-kjū izlīst čuru peļķē,
Un zābaks bomzim iekrāsojas manas asins sārtā neļķē,
Ar pārsteiguma izsaucienu bļin! un dažiem citiem izvarotiem citvalodu vārdiem, kurus savā starpā šoks un trulums miksē,
Viņš apkaš manu pauri un aizrokas līdz biksēm -
Tur sīki saburzīta dzeltenīgā tonī mīlestības vēstulīte guļ,
Ko nepaspēju izlasīt, pirms mani šāva,
No Tevis, mīļotā, ko nepaguvu satikt es, pirms kuģītis mans grima sūdos buļ buļ buļ,
Pirms mani ķēra manas pārdrošības tiesas prāva ...
... Un bomzis, atlocījis vēstulīti, ļauj to dienas gaismai apspīdēt,
Mans dvēselītes balons nolaižas, un beidzot varu, mīļotā, Tev atbildēt ...
- jā, arī es tik ļoti Tevis alkstu,
Ka naktīs savā izgāztuvē salstu
Un pieskarties pie Tavām kailām krūtīm, gūžām ilgojos
Tik ļoti, ļoti, ļoti ...
Ka sadalīties vēl pat nesteidzos,
Bet pūstu lēnām, lēnām, lēnām ...
Un taustāmībā spokainā ar Tevi satiekos
Caur lampu gaismas čukstiem, kaktu krēslas ēnām ...

... ja vannas istabā kaila
Tu jūti tādu kā caurdurtu balonu sev pieskaramies,
tad zini -
kāds Tevi mīl ...