Kaimiņienes stāsts par grūto likteni

Es satiku viņu pavasarī,
Viņš bija topošais mākslinieks,
Aiz molberta karsti skūpsti mijās,
Un krāsu reibumā mīlējāmies.

Viņš godīgi mani bildināja,
Es tūlīt piekritu sieva kļūt.
Mūs vasaras vidū salaulāja
Lai medus mēnesis nepazūd.

Viņš nedzēra, rupji nelamājās.
Nu vienreiz man dzīvē paveicies!
Tik viena lieta mulsināja –
Viņš pastas tūbiņu neskrūvē ciet!

Bet uzmanību tam neveltīju -
Viņš brīnums, debesis devušas ko!
Un parasti sievišķi paklusēju
Par tūbiņu vaļā, rauj jupis to!

Viņš, gleznojot, bieži nirvānā krita -
Tā pēkšņi apskauj, gribu un drīz!
Uz vannu nesa, ... bet attaisīta
Tur vienmēr Colgate tūbiņa ir!!!

Bet es, kā muļķe – mazgāju zeķes,
Tam putriņas vāru ko puncī liet,
Un lūdzos: ”Manu mīļo vecīt,
Kad iztīri zobus, aizskrūvē ciet!”

Bet šitas lops vēl kaitina tīšām:
„Tā otršķirīga būšana ir!”
Nu sakiet, ko lai padarīšu?
Viņš mīl un cūkojas vienlaicīgi!!!

No dusmām prom pie kaimiņa gāju,
Kam zobu protēzes, klibs mazliet,
Pēc smēķiem un fūzeļa smird visa māja,
Bet Blend-a med tūbiņa – vienmēr ciet!