a s t o ņ d e s m i t a s t o t a j ā d i m e n s i j ā

Aizmigušas pilsētas ielās
Vientuļš vējš vēl dzenā rudenīgās lapas
Un laternu gaismā, liepu zaros
Sabirušās lietus lāses
Viegli trīsuļojot zaigo
Jau smilšu pulkstenis
Ir sācis skaitīt pusnakts stundas
Un klusi, nemanāmi,
Tik gaistoši un viegli
Tūkstoš sapņi ielās apkārt izklīst

Kur paliek tavi, mani sapņi,
Klusās cerības un ilgas,
Ko nomodā un miegā aužam..

Šķiet, ka apmetušies tie ir citā -
Astoņdesmit astotajā zvaigžņu dimensijā
Un paši dzīvo savu sapņu dzīvi

Tajā - zvaigžņotajā dimensijā
Mani sapņi ar taviem satiksies
Līdz pienāks brīdis,
Kad pār mūsu galvām nolīs
Piepildīto sapņu lietus..