Balsis klusumā

Klusums bija tik spalgs,
Ka ausīs grieza.
Klusumā dzima domas
Un skaļi brēca:
Par netaisnības slogu,
Kas pūlī klāt zogas.
Par pasaules godu,
Kas balstās uz naidu,
Kam patīk sodīt.

Klusums bija tā piepildīts:
Ar mirušo kareivju balsīm,
Ar nedzimošo vārdiem
Un skaņām kā valsī..
Klusums bija graujošs_
Kā pērkona dārdi,
No kraujas, kas gāžas
Kā ūdeņu kritums
Mūsu dzīvēm pāri.

Klusumā skanēja klusuma balss:
Nekas nav beidzies,
Nekam nav pienācis gals!
Tu sapņo, ka esi šeit viens,
Ka cīnies pret tumsas nastu.
Ja tikai tu sadzirdēt prastu:
Ar tevi esmu, tavs Dievs.
Tu neesi, nebūsi viens,
Tad klusums uzblīda,
Virmoja tas..
Par bijušo murgu
Izgaisa atmiņas.