Vientuļā sala.

Tu neticēsi, ka tas tā var būt,
Kad mēness ir kā laiva, kas zilajos debesu ūdeņos zūd.
Ka "Lielais lācis" uz tevi raugās savādāk
Un kad zibeņi sper, tas ir daudz briesmīgāk.

Bet ticēt man nevajag, meļu pasaulē ir daudz,
Piecelies no sava siltā krēsla un pasaulē trauc!
Un ja tev neinteresē pilnīgi vai apvārsnis ir zemes mala,
Nelasi tālāk, tas nav priekš tevis, tevi neglābs vientuļa sala!

Vientuļā sala ir tā vieta, kur tu sāc just,
Ka vari no šīs pasaules tik vienkārši zust.
Ja neradīsi spēku sevī piecelties,
Tad kovārņi izknābs tavas acis un pasmiesies.

Bet ne tāpec es rakstu šīs rindas, lai vairotu maitu putniem barību.
Es gribu tev teikt ko ļoti svarīgu:

Kad mirsi (un tas tā noteikti reiz būs),
Tev jāzin kā garšo lāse ūdens, kad lūpas žūst!
Ka garoziņa maizes var būt vērtīgāka par spaini melno ikru,
Kā pēdējā cerība izdzīvot tevi padara stipru.

Tev jāzin, ka lietus ir dzīvība tavam pēdējam rīsa graudam,
Ka cirvis ir ierocis kuru tu nemainītu ne pret kādām baudām.
Ka caura bleķa bļodiņa ir vertība
Un pēdējais sausais sērkociņš- cerība.

Nekad tu to neuzzināsi mikstajā krēslā pie televizora sēdot
Un resnu speķa pīrāgu ēdot.
Bet ja gribi izzināt dzīves būtību- celies!
Nāc līdz, es tev parādīšu kur esmu spēku šo smēlies!

19.05.02. ...es to zinu!!!