Komēta...

Nezinu ko teikt...
Pat nezinu vai vajag...
Vien vārdi lūzt
Un atkal spiež
Un tomēr laikam vajag!

Ir kāda zvaigzne!
Liekas izturīga, cieta, vēsa,
Tik spīdumu ko sniedz...
Un ne jau kabatā tā viņu nēsā!

Pat nevajag!
Un neslēp visu sevī...
Vēl mēness pamanīs un redzēs,
Ielūkosies tevī...

Vien noliec,
Noslēp savu vājumu!
Un nedari kā es,
Pie sevis turi savu sapņu gājumu.

Ar spīdumu,
Tu aizliedz sevi skart...
Uz mēness atļauj arklam,
Tik neparastu, neauglīgu zemi art.

Ne zvaigzne garām vienmēr,
Citreiz tā pret zemi triecas...
Un arī zvaigzne šī,
Pēc iecerētās, savas laimes tiecas...

Un smaids...
Tas spīd!
Tas krāšņo debesis...
Tik krītot zvaigzne šī,
Tā kādam vientuļniekam kādreiz laimi atnesīs...