Vientuļā sala...

Kas zin cik jūra!
Dziļās dzelmēs, savās salās krāj...
Cik acu priekšā kāds!
Ar nevainīgu roku ardievas tām māj...

Kas zin cik vīru brašu!
Jau aizsūtīts ir ellē,
Tik sapņi deg!
Un sadeg sārta svelmē...

Tik jājauc vietām!
Nav jau tā, ka vārdu nav,
Vien pirmais - nemainīgs!
Cik tomēr cerīgs paliek - "čau"...

Atraujas plosts un cerība trauc
Un pamet šīs vientuļās salas...
Tik dienas, kas nāks!
Ir kā zeme - bez gala, bez malas...

Kā lai rokas paceļ?
Kā lai jaunu stāstu sāk?
Un kā lai notur to?
Kas neredz...!
Nedzird...!
Vairāk varbūt nepārnāk...

Šis stāsts ir kā zeme,
Sirds vientuļa sala...
Un mīla...?
Tik tāla, cik zila ir debesu mala...