MS LIV

sēž pavecums krogū
un malko dienu kā rūgtenu
Tērvetes alu un skatās
kā viegli un aicinoši
gaŗām paslīd dzīve
[sāņus caur matiem kā
bezdibenī krītošs strauts
acu zibsnis tik [..] un ļoti salds]
gurnus kleitiņas vairāk zīmē nekā sedz
ar Vidberga dāvinātām acīm
pasaule izliecas kā
ar tušu zīmēts malds

* * *

no blakus galdiņa
dienvidu vējš atnes vārdus un balsis
kā krītošas lapas retus un lēnus
un tu sajūties kā aicināts
pie iespējamības trausli liektās
tumši sarkanā un saldā trauka
[izdzer alu paņem slotu
un saslauki kaudzēs
kritušās lapas vārdus un ilgas –
sniegam patīk krist uz tīras zemes]

[plikpauriem mati nosirmo lēnu]