Atmiņas...

Ikreiz...!
Kad tavu acu skatu sapnī redzu,
Es roku savai sejai priekšā sedzu.
Vai kauns man būtu?
Nezinu...

Tiktiešām...!
Tu man patiki.
Vai atminies to reizi,
Kad mani Rīgā satiki?
Baidījies un teici -
Varbūt nesanāks!

Kā labais gars,
Kā sārta roze,
Par sevi visu atklāji.
Tās acis tumši brūni skaistās,
Vēl šobrīd manā sirdī spoži laistās.
Vēl daudzi mirkļi neizzūd un atgriežas,
Par Tevi labas!
Tikai atmiņas...

Jā...!
Tajās bieži gremdējos...
Kā savādāk lai remdējos!?
Kā talismans Tu līdzi klusām nāc,
Lai labsirdīgs man mūžam būtu prāts.
Es aizmirst Tevi nespētu,
Kaut mēs ar Tevi karotu,
Es sirdī vienmēr Tevi mīlētu...

Atminos...!
Kā toreiz rakstīju,
Cik liktens nežēlīgs var būt,
Kā iecerēto aizliedz gūt.
Kāpēc viņš tā ar mani dara?
To zina tikai viņš,
Jo tikai tam ir dota tāda vara...