Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Šarlote caurvējā. Noslēgums. prologs...
..viņa tur stāvēja jau ilgi.Nekādas atmiņās par pagātni,jo tās,lūk,bija nepazināti ļāvušās ārpasaules vilinošājiem piedāvājumiem un vienkārši iznīkušās.dzīvodama ar apziņu,ka labāk nebūs būs tikai sliktāk)viņā centās katru dienu piedzīvot kā nenormāli piepildošu prieku.Tā bija. čaurvējā stāvot, viņā nejuta ne siltu vēju, ne drēgnu. Bija tikai pārāk daudz laika, kurā viņa iekļauties tomēr nespēja.Un līdz ar to,viss pazuda,izgaisa,dega viņās apātiskajās dzīves uztveres idejās.
..dažreiz viņa pieķēra sevi domājam par to,kā būtu ja viņā nemitīgi nevaldītu ļaunums un šis tik apbrīnotais..caurvējš...bet vieglāk jau ir klusēt un visu to pieņemt.nebija pat reālu pierādijumu tam, ka viņā eksistētu, varbūt viņa dzīvoja kāda cilvēka zemapziņā,kā sakrālākais ideāls. Bet viņā necentās tāda būt. Viņā tikai centās ielūkoties pārdabiski caurspīdīgajā stiklā un iedomāties,ka tajā ir kaut kas pārdabisks un vilinošs... Viņa tika izmesta aukstumā, kuru pati bija radījusi.. Lai šīs brūnās acis redz to ļainumu... lai sāpes un drēgnums ielaužās viņas nožēlojamajā tēlā... Ak, šis caurvējš...viņas pagāniskais sakrālums saplūda ar lietus skābo smaržu.. un tur jau neko vairs nevarēja padarīt....
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|