Šarlote caurvējā. Nu tās šūpoles ir salauztas un gabali vairs nesader. 3.daļa.

vai viņš kādreiz atnāks uz veco ūdenstorni.
es nezinu.
es zināšu varbūt rīt.
vai mēs lūkosimies lejā?
vai mēs zināsim kad kļūdamies?
vai viņš nospļausies uz aizspriedumiem un gaidīs mani vecajā estrādē, kā sensenos laikos?
es nezinu.
un arī rīt nezināšu, varbūt.
vai nav vienalga, ka neeksistē 32.maijs?
vai nav vienalga, ak, salkanā utopija?
bet ūdenstornis?
kā tad ar to?
vienīgi būt sev par noteicēju un nevainot citus...
norādi pirkstu uz citu pusi.
es tajā vietā būšu otrā, jo man sirds vairs nebūs tā pati.
un, ja kalendārā rakstīts- 32.maijs?
vai tāpēc mēs nebūsim mēs?

caurvējs viņu šaustīja gadiem ilgi, jo..
sarkanās sāpēs no plaukstu dzīslām vairs nāv tādas kā bija.
un virtuves nazis vairs nesitīs spoguli..
jo tagad man saista tik organiskais stikls...

maza pilīte manas asins...
augstu gaisā izstaroja..
savādu dvesmu ar vienu vilcienu..

TAGAD PIE TEVIS ES BŪŠU BIEŽĀK...