Šarlote caurvējā. Noslīkšana bezcerībā. 2 daļa.

gaisma, kas pildīja mūsu uguni
ir izdedzinājusi caurumu starp mums,
un mēs nespējam saskatīt galu.
raustam mūsu saikni...
es zinu, ka mēs saderam.
jo vēlu vakarā es redzēju mūs kopā slīdam.
nepieradināta priekšsajūta
būs tā, kas savienos mūsu dvēseles.
mēs tikai pārbaudam mūsu saikni...
un tas nenozīmē, ka es neiekāroju.
un tas nenozīmē, ka es vainošu citus...
lai saliktu gabaliņus atpakaļ kā bija...
mēs tomēr atklājām saiknes...
vārdi, kas nāk ārā no manīm,
apvilkuši apli ap mani un Tevi.
un.. IR vērts censties ielūkoties šajā skaistumā,
kas apslēpj iekāri.
bija laiks, kad gabali saderēja.
bet es noskatijos,kā tie aizslīd projām.
šaustot un grūstot.
mēs to sapratīsim tikai tad
kad dziļajā zālē būs ērkšķi, kas nedurs tik stipri...
k
a dūra tā saikne starp Tevi un caurvēju.