saulriets

saule tuvojas rietam
ēnas izstiepjas
un čalo zemapziņas viltīgā nevainībā piemeklēti līdzību un pietuvinājumu čuksti
putni smejas par iztērēto zirnekļutīklu plīvojošo gaisīgumu
dipina mazas kājiņas apkārt pa apli
grimst arvien dziļāk un dziļāk arvien reālāku svaru gūstošie sapņi
filozofiskā vienaldzībā migla ielien aiz apkakles
un glāsta
kaut ko maigu un pūkaini bezrūpīgu stāsta
trejzobu smiekli ausīs pārvēršas par zvirgzdiem
jūras akmentiņiem
tik viegliem
tik bezgala viegliem
ka pilnīgi liekiem -
dārgakmeņu vērtībā ...
un pazūd pēdējais saules dzirksteles smaids aiz ēnu biezajiem mēteļiem
turpinās tas pats klusums
turpinās arvien klusāks un klusāks
tikai iedomāti sienāži pārvērš zirnekļu tīklu plīvošanu šķīvjos
ar sudraba skaņu dzidri sīcot klusuma pielīmēšanu pie sienām
pamājot bezrūpīgas atvadas visām pagājušajām dienām
ir atplūdis vilnis, kurā tikai krēsla, krēsla, krēsla un tumsa
dipina savus soļus pa apli
un uzlec cita saule
neredzama, neparasta, noslēpumaina viscauri
saule,
kura izstaro nakti ...