Tāds savāds satraukums ...

Pilnmēness cilindriski dūmakaini elsojot smaida, gravitācijas saitē ar jūru paisumu flirtē
Tava matu sproga mani piebūrusi pie Tava vaiga mūsu gravitācijas saites paisuma mirklī
Dzidra, sanoša draiski bezbēdīgu klusu smieklu spāre
Pārlaižas mana aizreibušā pilnmēness defilējošai ripai pāri

Konektikutā tagad noteikti kartupeļu raža cilindriskās lecektīs zem mikroshēmu modrās acs
Tur pat, kur Filipīnas, šobrīd arī kāds to satelītu saitēs nodegustē pats
Kā gracioza bura zemes tehnokonstruktīvā pavadoņa saules bateriju uzburts skats
Starp kontrolbloku plastikāta korpusā un signālkompozītiem nomaldījies ieklīdis kāds mats

Tā Tava matu sproga ir, kas mani piebūrusi Tavam vaigam neticami mīļam maigam
Kaut kur starp satelīta blokiem, Filipīnām, kartupeļu kontrolģenētikai Konektikutā kaut kur
Starp gravitāciju, ko mēness ripa ģenerē un to, ko mūsu pievilkšanās spēki raida
Šī smalkā matu struktūra priekš mana dezorganizētā prāta piesietu pie galaktiku kniedēm Zemeslodi tur

Tā šūpojas no vienas pusnakts puses otrā, atkal atpakaļ un atkal turp
Man tā vien kārojas šo Zemeslodi noķert, Tevi tajā sameklēt un atburt šurp
Kaut kur starp Indiju un Malibu, starp Šveici, Kanāriju salām
Ir jābūt antigravitātē plīvojošām dūmakaini mežģīņotām Tavas kleitas kakla izgriezuma malām

Tāds savāds satraukums kā mēnesnīcā vizošs celofāns no Rietumiem līdz Rītiem
Pār visu starpkontinentālo neiromagnētisko loku izstaro no satelītu šķīvjiem
Un vilnis it kā paisumā tāds cilindrisks mans neprāts tas ar Zemeslodi Tavā matu sprogā
Ar spāres vieglumu no mūsu čukstiem noreibis viscauri plakans pilnmēness jau plivinās te kaut kur logā

Vēl mazliet atgūties es vēlētos, vēl mazliet ieraut sevī dzidru rīta gaisu
Patiešām nesaprotu vairāk pats, kas ir tā psihotransformālā ierīce, ko taisu -
Šķiet, bija sākumā vien mazliet mēnesnīcas flirta, mazliet gravitācijas starp mums,
Bet tagad viss ir pārvērties pavisam, un visa mana pasaule nu kļuvusi tāds savāds satraukums ...