VĒJŠ...

Es jūtu pieskārienu, glāstu,
Vējš atnes savu stāstu.
Es brīdi tajā atlaižos,
Un citos sapņos ieaužos.

Kad paiet brīdis nebūtībā,
Jeb saltā vēja aplemtībā,
Es ceru atdot stāstu,
Kas liek man smagu nastu.

Un vējš, kurš glāstīja man vaigu,
Kaut kur citur steidz.
Paņemot sev līdzi likstas,
Viņš glāstot sirdi, teic :

„Es aiznesīšu stāstu,
Kuru devi man!
Bet atceries par glāstu,
Kurš kaut kur sirdī san....”