PĀRDOMAS

Radošā dūmakā ietinas mana dzīves telpa.
Reibinoša iztēle pārklāj mazo loģikas dzirksti.
Auksta, bet strauja kļūs pēdējā elpa.
Tikai taustiņus klabina mani pirksti.

Aizvērtām miesas acīm redzu nākotni zīmēs,
Pegaza soļu dipoņa dziļo klusumu pārtrauc,
Es šoreiz paklausīšos ,kā cits manā vietā rīmēs,
Esmu tālu no vietas, kas mani atpakaļ sauc!

Atgriezīšos tad , kad acīs vairs neredzēs bēdas,
Kad otram dot, būs labāk, kā no viņa ņemt.
Kad aiz manis sniegā nepaliks iemītās pēdas,
Tad Kad ikdienas problēmas cilvēkiem nevajadzēs lemt.

Taustiņi klab un klab ,vilciena riteņu ritmā.
Nekur jau nesprukšu , jānes vien cilvēces lāstu,
Jāstrādā , jāmīl , kamēr mūžībā saucējs,
Reiz liks domāt par mūžīgo vērtību klāstu.