DABA MOSTĀS

Atraitnītes lielām acīm ziņkārīgi vēro dzīvi
Tām daudzkrāsainais raibums visai sejai pāri gāja.
Noveda vīrus līdz infarktam, kamēr bija tiem stīvi.
Tāpēc jau savus lauleņus tās apglabāja...

Laumutīte kāra, muti čapstina,
Meklē savu medījumu, to kamps un sies .
Tā ir indīgāka par odzi, to katrs zina,
Tāpēc turpmāk lauvas vairs nemutēsies.


Visa mežmala krāsojās zilā krāsā .
Neaizmirstuļu mazi ziediņi dara brīnumu lietas .
Sakļāvušās cieši kopā, kā tādas dvīņu māsas.
Tās neaizmirsīs neko, bet iekāros tevi uz vietas.

Kaķpautiņi tik mīksti un maigi
Karājās stiebros kā debesu zvani.
Neplūksim tos ,lai aug kamēr svaigi.
Kastrēti runči! Jel saprotiet mani!

Gaiļpiesīši arī sajutuši pavasari.
Bradā vistu saimi, lai olas būtu.
Gaiļa nerātnās darbības nevelkas gari.
Fiksi vienu, fiksi otru, un nekādu jūtu.

Dzīvība mostas ik katrā mūsu solī
Drēgnumam un dubļiem varam atvadas māt.
Ik zāles stiebrā, ziedā, vai akmens olī,
Skaidri redzam ,ka pavasaris ir jau klāt!