Pazudusī dvēsele

Kā tu tā varēji - viņa īsta vējslota bija,
Tavā kabatā sudraba lietus lija,
Kad kaimiņš ar basajām kājām pakaļ skrēja
Un pagalma suņi manai dvēselei sonāti rēja.

Mana seja bija paslēpta aukstajās rokās,
Jo sildīja saule un ārā bij" karsti,
Bet garam ir salti, sirdij nav skaņas
Tā neievij dziesmu par vēju un tevi.

Es nezinu kā, jo pasaulē nāk dzīvība jauna
Un kādu tā dzēš, kam pateikt, tie neticēs,
Vai zini, cik laimīgs ir piedzimis bērns,
Un nelaimīgs tas, kam aizgājis kāds.