Vītols

Pavisam saliecies no mūža,
Sirms vītols zaros raupjos žūžo,
Tam uzticētos putnu bērnus,
Un mazus meitenes un zēnus.

Te vītas simtiem putnu ligzdas
Un arī šūpoles ir kārtas,
Skan pateicībā putnu dziesmas,
Šeit viņu mājas,dzimtās vietas.

Cik augstu spēj, tik bērni tiecas
Kāpt debesīs,kur zari sniedzas,
Tiem rūpēs pakaļ sniedzas zari,
Koks baidās:"Bērniņ,nokrist vari!"

Pie saknēm lellēm klātas gultas,
No lapām darinātas rotas,
Te iemācīta "ĀBECĪTE",
Un tapa pirmā vēstulīte.

Šeit gaidot mīļo saulesrietā,
Ir daudzu satikšanās vieta,
Sirms vītols dzirdējis daudz tādu,
Kas devis solījuma vārdu.

Kaut spētu dzivot tādu mūžu
No paša pirmā "aijā žūžū",
Līdz sirmam vecumam ar prieku,
Par to ka vajadzīgi tiekam.