Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Vizbuļu debesīs

Tas bija zilo vizbulīšu laiks,
Kad staigājot pa šauro meža taku,
Tu dāvāji man zilās debesis,
Ko izstaroja vizbulītes blakus.

Tās tumši zilās, kurās naktī mirdz
Šie zvaigžņu tūkstoši,kas gaismu sijā,
No zieda atmirdzēja zvaigznes dzirksts,
Un lazdu ziedi zelta lietu lija.

Mēs jutāmies kā zilā pasakā,
Ik pavasari gaidām satraukumā,
Kaut pirmā zilo ziedu pastaiga,
Kad bijām jauni milētāji bija.
Viedokļi par dzejoli
 klusaisMiileetaajs  2009-04-17 07:15 
Zilie pastaigājas un pastaigājas... :))
 ZARNU_MAISS  2009-04-17 08:23 
Attīrīts organisms spēj uztvert skaisto.
 Vejslota  2009-04-17 09:14 
Satraukums man rodas, ka kaut kur varbūt ir vēl kāds vīrietis, kas dāvina vizbulītes!
 ne_jau_taa  2009-04-17 11:13 
Kas var būt jaukāks par zilo pasaku?:)
 lavanda3  2009-04-17 11:43 
jūtams, ka tāpat jauni vien jau esiet arī patreiz.;)
 assortina  2009-04-17 20:17 
Smuks un romantisks dzejs!!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?