Par mani-raganiņu

Tur,kur cauri zariem,
Netiek saulesstars,
Vietā,kuru apiet
Tramīgs stirnu bars,
Tā kā čūska vijas
Zāļu taciņa,
Pašas takas galā
Mana būdiņa.
Skan no manas būdas,
Kaķa ņaudieni,
Māju sargā vilki,
Skatā zvērīgi,
Laukā kad no būdas
Naktī parādos,
Vilki tā kā suņi,
Grib lai glaudu tos.
Pūce man uz pleca
Ritmā šūpojas,
Neesmu es veca,
Gadu man ir maz,
Tikai pāris simtu,
Citas raganas,
Negrib mani pieņemt,
Esot jāmācās.
Mēs ar melno runci
Buramlietas tās,
Lietojuši esam,
Atburt jāmācās.
Pirms viņš kļuva runcis,
Cilvēks bija jauns,
Tagad tas pa būdu,
Pelēm pakaļ trauc.
Mīlam mēs ar pūci
Naktīs palidot,
Lidoju ar slotu,
Pūce pati prot.
Patīk kādu niķi,
Stiķi izstrādāt,
Man tās burvestības,
Ļaunās nesanāk.
Esmu raganiņa,
Skumīgs man ir prāts,
Kādēļ manis vairās,
Kaut jel nācis kāds.
Vai man ir uz pieres
Amats uzrakstīts,
Ka es raganiņa?
Mani mīlēt drīkst!