Atkal...

Tu skaties spogulī, un priecājies par sevi,
Bet vienam lemts tev tumsā gājiens tas,
Un vienam jāsalst pamostoties rītos,
Kad sildies, tuntuļojies pusnakts lūgšanās.

Iet dienas, nedēļas, bet saules nav un nav...
Kā prieka, laimes... mīlestības nav.
Tu posies, ģērbies greznās svētku drānās
Un skrien uz gaismu... Viņa tavos apkampienos jau!

Tu peldies atkal
Saules gaismā,
Staro..
Tu atsāc dzīvot...

Tu skaties spogulī, un priecājies par sevi,
Un agros rītos, mozdamies ar to,
Tu gaišo staru nomazgāts un mīlas pārpilns,
Tai gaismā mīti, spēlējies ar to...

Bet pāri redzi birstam dzīves putekļus,
Un skūpstos senās kvēles vairāk nav.
Ir acis tukšas, apdziest skaitot mirkļus,
Un vārdi saka aiziet vēlēšanos jau.

Tu lomu piedāvā,
Tu skaistulis!
Bet viņa –
Mūžam karaliene tava...

Tu spēj būt mīļš un kašķīgs, ķildīgs un nesaticīgs, nepacietīgs un vienkāršs,
Lai tikai sagaidītu to, ko tik ļoti vēlies dzirdēt -
To, kad viņa sacīs šos vārdus, šo ilgi gaidīto frāzi,
Ka viņa ir tava...

Un atkal tu skaties spogulī un priecājies par sevi,
Un atkal tu viens ej pa liktenīgo tumsu,
Un atkal tu, salsti, pamozdamies rītos,
Un atkal tu tuntuļojies, tinies, sildies mīlas māņos...
Un atkal tu, saģērbies greznās svētku drānās,
Un atkal tu skrien... uz gaismu...